Luteriskās ticības apliecības ir Svētajos Rakstos pamatoti luteriskās baznīcas mācības normatīvi dokumenti. Šīs ticības apliecības ir normatīvas tāpēc, ka luterāņi uzskata tās par patiesu Svēto Rakstu mācības skaidrojumu un kopsavilkumu.

Vienprātības grāmatā, kas ir luterisko ticības apliecību apkopojums, ietvertas 10 ticības apliecības:

1. Apustuļu ticības apliecība sākotnēji radusies kā senbaznīcas Kristību apliecība Romā. Tā bija sastopama jau II gadsimta pirmajā pusē. Tajā laikā visā Baznīcā jau bija līdzīgas liecības gan Austrumu grieķu, gan latīniskajā Rietumu daļā. Apustuļu ticības apliecība ieguva mūsdienās lietoto veidu jau viduslaikos, kad šī ticības apliecība aizstāja visas citas Rietumu daļas ticības apliecības un ieguva vispārēju, t.i., ekumenisku raksturu. Evaņģēliski luteriskā baznīca apzināti paturēja šo tradīciju.

‍2. Nīkajas ticības apliecība tika pieņemta 381. gadā II ekumeniskajā - Konstantinopoles - koncilā, kas svinīgi apstiprināja I ekumēniskā - Nīkajas - koncila 325. gadā formulēto ticības apliecību un pievienoja tai trešo artikulu par Svēto Garu un Viņa darbu. Šī ekumeniskā ticības apliecība ir aktuāla arī šodien un ir visvairāk lietota Baznīcas vēsturē - gan Austrumu pareizticīgajā, gan Romas katoļu un daudzās protestantu baznīcās.

‍3. Atanāsija ticības apliecība katehētiski skaidro Nīkajas ticības apliecību, īpaši izceļot kristoloģiju, un tiek saukta Atanāsija - ievērojama Aleksandrijas bīskapa un baznīctēva - vārdā, kurš visu savu dzīvi veltīja tam, lai Nīkajas ticības apliecība tiktu atzīta un pieņemta kristīgajā pasaulē. Pašam Atanāsijam nav tiešas saistības ar viņa vārdā nosaukto ticības apliecību. Rietumu kristietībā, iespējams, Gallijā vai Spānijā tā kļūst pazīstama tikai V gadsimtā. Viduslaikos rietumu kristietībā šī ticības apliecība gūst lielu ievērību un tiek pieskaitīta ekumeniskajām ticības apliecībām. Augsburgas ticības apliecības 1. un 3. artikulā, kā arī Šmalkaldes artikulu I daļā luteriskā baznīca seko šīs ticības apliecības paraugam.

4. Augsburgas ticības apliecība latīņu valodā tika iesniegta ķeizaram Kārlim V 1530. gada 25. jūnijā Augsburgas reihstāga laikā. Tajā pašā dienā ticības apliecības teksts vācu valodā tika nolasīts ķeizara un visu viņa impērijas augstmaņu priekšā. Tam vajadzēja pierādīt, ka evaņģēliskie jeb protestanti, kā šie cilvēki tika saukti, kopš 1529. gadā viņi protestējot atstāja Špeires reihstāgu, ir uzticīgi senbaznīcas mācībai un ka pretējā puse tos nepatiesi apvaino, saucot par jaunas kustības sācējiem. Šī ir pirmā pabeigtā baznīcas ticības apliecība, kas aptvēra visu baznīcas mācības galveno jautājumu kopumu, jo senbaznīcas ekumeniskie simboli skāra tikai Trīsvienības un kristoloģijas jautājumus. Tādējādi pirmajos artikulos ir redzama apzināta Augsburgas ticības apliecības atsaukšanās uz seno koncilu lēmumiem un šo koncilu noraidīto ķecerību nosodīšana.

‍5. Augsburgas ticības apliecības apoloģija tika iesniegta Augsburgas reihstāgam tad, kad Ķeizars Kārlis V un Svētās Romas impērijas dižciltīgie pāvesta piekritēji noraidīja Augsburgas ticības apliecību un centās to atspēkot dokumentā, kuru sauca Confutatio. Augsburgas ticības apliecības pamatautors Melanhtons Augsburgas ticības apliecības apoloģiju uzrakstīja kā dokumentu Augsburgas ticības apliecības aizstāvībai. Tā tika sarakstīta latīniski un atklāja dziļu doktrināru kontroversi ar Romas katoļu baznīcas sholastisko teoloģiju.‍

‍6. Šmalkaldes artikulus sarakstījis Mārtiņš Luters. Saksijas kūrfirsts Johans Frederiks lika Mārtiņam Luteram sastādīt un apkopot mācības tēzes, kas būtu luterāņu oficiāls dokuments pāvesta Pāvila III iecerētajā vispārējā koncilā Mantujā 1537. gada 25. maijā. 1537. gada februārī luteriskie valdnieki sapulcējās Šmalkaldē, taču Mārtiņa Lutera smagās slimības dēļ viņi artikulus oficiāli nepieņēma, tomēr šajā pilsētā sapulcinātie luterāņu teologi parakstīja šo dokumentu. Tikai kopš "Vienprātības grāmatas" publicēšanas 1580. gadā "Šmalkaldes artikuli" tiek pieskaitīti luteriskajām ticības apliecībām.

7. Traktāts par pāvesta varu un primātu un par bīskapu varu un tiesībām. Filips Melanhtons to sarakstīja savas uzturēšanās laikā Šmalkaldē 1537. gadā. Šis nelielais traktāts bija nepieciešama tādēļ, ka ne Augsburgas ticības apliecība, ne tās apoloģija, kurām pēc firstu un augstmaņu gribas vajadzēja pārstāvēt reformācijas viedokli Mantujas koncilā, neko nesacīja par pāvesta un garīdzniecības statusu Baznīcā. 1580. gadā traktāts tikai iekļauts luterisko ticības apliecību kopumā Šmalkaldes artikulu sastāvā.

‍8. un 9. Mārtiņa Lutera Mazais un Lielais katehisms. Abus katehismus Luters ir rakstījis vienlaikus. Uz šo darbu viņu mudināja citi luterāņu teologi. "Lielais katehisms" veidots, apkopojot Lutera sprediķus par katehisma tekstiem, kurus viņš teica 1528. gadā no maija līdz novembrim Vitenbergas baznīcā. "Mazais katehisms" parādījās 1529. gada sākumā, vispirms plakātu veidā. Tā paša gada maijā tas tika publicēts ilustrēta izdevuma formā. "Lielais katehisms", kas bija paredzēts kā palīglīdzeklis katehisma skolotājiem, tika publicēts mēnesi iepriekš.

10. Konkordijas jeb vienprātības formula tika sarakstīta to doktrināro nesaskaņu dēļ, kuras luterāņu vidū izcēlās pēc Mārtiņa Lutera nāves 1546. gadā. Nesaskaņas vēl vairāk pastiprināja luterisko firstu izveidotās Šmalkaldes militārās savienības sakāve 1547. gadā. Šīs militārās sakāves rezultātā luteriskajām zemēm tika uzspiestas pagaidu vienošanās jeb tā sauktie interimi (Augsburgas - 1548. gada maijā un Leipcigas - 1548. gada decembrī), kas lika luteriskajām baznīcām piekāpties Romai būtiskos ticības jautājumos. 1580. gada 25. maijā "Konkordijas formula" kopā ar citām luteriskās ticības apliecībām tika oficiāli pieņemta un publicēta "Vienprātības grāmatas" sastāvā.